Par nozari

Ainavu arhitekta profesijas definīcija, saskaņā ar IFLA (Starptautiskā ainavu arhitektu federācija) definīciju (pamatojoties uz esošo ISCO/08 definīciju) par AINAVU ARHITEKTA profesiju, nosaka:
“Ainavu arhitekti plāno, projektē un pārvalda dabisko un apbūvēto vidi, piemērojot estētiskos un zinātniskos principus, lai risinātu jautājumus par ekoloģisko ilgtspējību, ainavu kvalitāti un veselību, kolektīvo atmiņu, mantojumu un kultūru, un teritoriālo taisnīgumu. Vadot un koordinējot citas disciplīnas, ainavu arhitekti rēķinās ar mijiedarbību starp dabas un kultūras ekosistēmām, piemēram, pielāgošanos un seku mazināšanu saistībā ar klimata pārmaiņām un ekosistēmu stabilitāti, sociāli ekonomiskos uzlabojumus un kopienas veselību un labklājību, lai veidotu vietas apstākļus, kas paredz sociālo un ekonomisko labklājību” (IFLA Europe, 2022).

Ainavu arhitektūras vēsture Latvijā
Latvijas teritorijā par dārzu un ainavu izveides nozares pirmsākumiem var minēt muižu dārzu pirmsākumus kopš 16.gs beigām, kad pēc Livonijas ordeņa sabrukuma un pašlikvidācijas sāka veidoties muižas un muižu centru apbūve tradicionālajā izpratnē (I.M.Janelis, 2010; 12). Savukārt, tā kā Austrumbaltijā līdz 18.gs. sākumam gandrīz nepārtraukti risinājās kari, iznīcinot daudzas materiālās un kultūras vērtības, informācija par senāko gadsimtu sadzīvi un kultūru ir niecīga (I.M.Janelis, 2010; 12).

18.gs. vidū arhitektūrā vētraino un juteklisko baroku bija nomainījis mierīgākais klasicisms, bet jaunos, savu zvaigžņu stundu ilgi gaidījušos ainavu dārzus sāka saukt par parkiem, kas angļu valodā skan kā “vieta” jeb “novietojums”, un Latvijā ieviesās pamazām, vienlaikus ar neprecīzo ainavu dārzu nosaukumu “angļu dārzi” (I.M.Janelis, 2010; 99).

Vēsturiski Latvijā līdz šim pirmā apzinātā pašvaldības institūcija ainavu arhitektūras jomā bija 1813.gadā Rīgā Baltijas ģenerālgubernatora Filipo Pauluči dibinātā Priekšpilsētu apstādījumu komiteja, kurā Johans Hermanis Cigra ieņēma pilsētas virsdārznieka amatu. Komiteja plānoja un realizēja pilsētas dārzu, aleju un apstādījumi sistēmu pilsētplānošanas mērogā. No 1879. gada institūcijas uzdevumus mantoja Rīgas Dārzu un parku direkcija un pilsētas ainavu arhitekta amatus ieņēma Georgs Kūfalts, Andrejs Zeidaks, Kārlis Barons u.c. Līdzīgas ainavu pārvaldības institūcijas pakāpeniski tika dibinātas visās Latvijas pilsētās (I.Purs, 2021).

Latvijas ainava 20 gadsimta laikā ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Ap 20.gadsimta sākumu tā bija nostabilizējusies atbilstīgi agrākajai saimniekošanas sistēmai. Ainavas pārmaiņas ietekmēja 1905.gada revolūcija, Pirmais pasaules karš, agrārā reforma, Otrais pasaules karš, padomju laika saimniekošanas metodes un īpašuma forma, neatkarības laikā īpašumu atgūšana un mūsdienu saimniekošana. Latvijas telpiskā vide arvien vairāk tiek pielāgota jaunām prasībām, tomēr izrādītās pūles kvalitatīvas cilvēka dzīves telpas veidošanā vēl nav pietiekamas (I.Purs, 2021).

Kopš 1995. gada ir dibināta šobrīd zināmā “Latvijas Ainavu arhitektu asociācija”, kas ir vienīgā ainavu arhitektūras nozari pārstāvošā asociācija Latvijā, apvienojot nozares profesionāļus – ainavu arhitektus, ainavu plānotājus, telpiskās attīstības plānotājus, pētniekus, pedagogus, ainavu būvniekus, dendrologus, daiļdārzniekus, parka dārzniekus, studentus u.c.

Ainavu arhitektūras kā radošas profesijas saknes rodamas antīkajā pasaulē – gan Austrumu, gan Rietumu pasauļu šūpuļos, nozares izcelsmes izpratni gan Latvijā, gan pasaulē mulsina tās cauri laikiem mainīgie formulējumi – dārzu un parku arhitektūra, dārzu un parku māksla, daiļdārzniecība, dārzu dizains, zaļā celtniecība, mākslas dārzniecība. Tas ļauj secināt, ka nozare ir dinamiskā attīstībā un paštapšanā (I.Purs, 2021).

Ainavu arhitekti Latvijas pašvaldībās
Latvijā šobrīd (2021.gada 30.decembrī) ainavu arhitekti strādā gan būvvaldēs, gan administrācijās, gan plānošanas struktūrvienībās. LAAA veiktajā izpētē netika iekļauti tie ainavu arhitekti, kuru amats nav norādīts ainavu arhitektūras nozarē. Apkopotie dati atspoguļo pašvaldību oficiālajās mājaslapās norādīto informāciju par ainavu arhitekta amatu pašvaldībā un tās struktūrvienībās.

2021.gada nogalē, kopš pašvaldību reformas 01.07.2021., no 43 pašvaldībām, 17 pašvaldībās ir nodarbināts viens vai vairāki ainavu arhitekti, kas sastāda 40% no kopējā pašvaldību skaita. No septiņām valstspilsētām sešās strādā ainavu arhitekti.

1.att. Ainavu arhitekta amats Latvijas pašvaldībās, % sadalījumā no kopējā pašvaldību skaita

2.att. Ainavu arhitekti Latvijas pašvaldībās, teritoriālā skatījumā pa novadiem

Apzīmējumi:
Tumši zaļā krāsa – ainavu arhitekti Latvijas novadu administratīvajās teritorijās
Oranžā krāsa – ainavu arhitekti Latvijas valstspilsētu administratīvajās teritorijās
Gaiši zaļā krāsa – pašvaldības, kurās dati par ainavu arhitekta amatu nav konstatēti
Dati apkopoti pēc novadu reformas 01.07.2021., par pamatu izmantojot novadu administratīvo iedalījumu līdz 01.07.2021.
*kartē grafiski nav atainota Krāslavas novadā pēc novadu reformas 01.07.2021. ietilpstošo pagastu – Grāveru, Kastuļinas, Šķeltovas pagastu teritorijas.

Ainavu arhitektūras nozare un tās vēsture Eiropas un pasaules kontekstā
Eiropā, laika posmā pirms 1800. gada ainavu arhitektūras, formāli ainavu dārzkopības, vēsture lielākoties ir muižu ēku, piļu un karaļa īpašumu, reliģisko kompleksu un valdības centru ģenerālplānošana un dārzu projektēšana. Apjomīgais Francijas karaļa Luija XIV galvenā dārznieka Andrē Le Notres (André Le Notre 12.03.1613 – 15.09.1700) darbs Francijas karalim – Versaļas pils dārzs (Loudon, 1840), ir sava laika liecība un vērtība līdz mūsdienām.

Literatūrā tiek minēts, ka terminu ainavu arhitektūra pirmo reizi izmantoja Gilberts Laings Mīsons (Gilbert Laing Meason) savā grāmatā “On The Landscape Architecture of the Great Painters of Italy” (tulk. – Itālijas slavenāko gleznotāju ainavu arhitektūra) (Meason, 1828). Viņš apbrīnoja attiecības starp arhitektūru un ainavu lieliskajās ainavu gleznās un izmantoja Vitrūvija (dzimis no 80. līdz 70. gadam pirms mūsu ēras, miris pēc 15. gadā pēc mūsu ēras) 10 sējumu apcerējumus “De architectura” (Par arhitektūru), lai atrastu principus un attiecības starp uzbūvēto formu un dabisko formu.

Prūsijā, pēc liberāli noskaņotās muižniecības ierosmes, bet arī ar pilsoņu iniciatīvas Prūsijas dārzu mākslinieks un karalisko Prūsijas dārzu ģenerāldirektors Pīters Džozefs Lenē (Peter Joseph Lenné, 29.09.1789 – 23.01.1866) izveidoja pirmos publiskos dārzus un parkus, kas sekoja angļu ainavu parka idejai un bija galvenokārt paredzēti estētiskam baudījumam (Ohff, 2003), un koncentrējās uz sociāli atbildīgu pilsētplānošanu Berlīnē, veidojot zaļās zonas iedzīvotāju vietējai atpūtai. Viņa darba uzmanības centrā bija Berlīnes-Potsdamas kultūras zona, taču liecības par viņa darbu var atrast arī daudzās citās Vācijas vietās. Viņa ainavu mākslas darbi veido būtisku Berlīnes-Potsdamas kultūras ainavas daļu, kas stiepjas no Pāvu salas līdz Verderai (Havel). Pāvu sala atrodas Havelā Berlīnes dienvidrietumos. Tas ir 67 hektārus liels ainavu parks, kas pieder Berlīnes-Brandenburgas Prūsijas piļu un dārzu fondam un ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kopš 1990. gada.

Lai aprakstītu noteiktu arhitektūras veidu, kas piemērots ievietošanai projektētās ainavās skotu botāniķis, dārzu dizaineris un rakstnieks Džons Klauds Laudons (John Claudius Loudon, 08.04.1783 – 14.12.1843), izmantoja Mīsona darba tēmu. 1822. gadā Dž.K.Laudons uzrakstīja enciklopēdiju par dārzkopību (An Encyclopædia of Gardening) (Loudon, 1822). Viņa vīzija par Londonas zaļo zonu ilgtermiņa plānošanas iespējām tika ilustrēta viņa 1829. gadā publicētajā darbā “Hints for Breathing Places for Metropolis” (Padomi metropoļu elpošanas vietām). Viņš paredzēja, ka pilsētas izaugsme ir rūpīgi jāveido, un pilsētas apriti ietekmēs zaļo joslu izveide un iekļaušana pilsētvidē (Loudon, 1827; Loudon, 1840). Laudona teoriju apbrīnoja amerikāņu dizaineris un teorētiķis Endrjū Džeksons Daunings (Andrew Jackson Downing, 31.10.1815 –28.07.1852), un ainavu arhitektūra bija tēma grāmatā “A treatise on the theory and practice of landscape gardening, adapted to North America” (tulk. – Traktāts par ainavu dārzkopības teoriju un praksi, pielāgots Ziemeļamerikai) (Downing, 1841). Šie darbi lika pamatus turpmākajai Amerikas ainavu arhitekta, žurnālista, sociālā kritiķa un valsts administratora Frederika Lova Olmsteda (Frederick Law Olmsted, 26.04.1822 – 28.08.1903), kurš tiek sludināts par ainavu arhitektūras “tēvu”, projektējot daudzus labi zināmus pilsētu parkus, tai skaitā, kopīgi ar kolēģi Kalvertu Vo (Calvert Vaux, 1824 –1895) Centrālo parku Ņujorkā (atklāts 1859.gadā). Olmsteds bija nozīmīgs Amerikas Savienoto Valstu dabas aizsardzības kustības līderis. Viņš vadīja izcilāko ainavu arhitektūras un plānošanas konsultāciju uzņēmumu deviņpadsmitā gadsimta beigās Amerikā, ko turpināja vadīt un paplašināja viņa dēli Frederiks un Džons K.Olmsteds (Roper, 1983).

Amerikas Ainavu arhitektu biedrība (American Society of Landscape Architects (ASLA)) tika dibināta 1899. gadā, un dažas desmitgades vēlāk termins ainavu arhitektūra dominēja pār terminu dārzu arhitektūra arī Eiropā. Ņemot vērā tālejošās izmaiņas Eiropas ainavā 20.gadsimta 30. un 40. gados, pēc ekspertu domām, bija nepieciešama jauna profesija, kas ietvertu ne tikai tīri tehnisko inženiera aspektu, bet arī strukturālo aspektu. Mūsdienās dzīves vides estētiskajām kvalitātēm atkal tiek piešķirta lielāka nozīme, kas skaidri atspoguļojas pašreizējā ainavu arhitektūrā. Ir pievienotas vēl divas specializācijas, no vienas puses, dabas aizsardzības un ainavu apsaimniekošanas mērķis, no otras puses, zaļo un atklāto telpu komunikatīvā nozīme. Atvērto telpu plānojumam joprojām ir grūti nostāties pret citām pašvaldības politikas jomām, jo atvērto telpu plānošanas ietvaros izveidotās vai nodrošinātās zaļās un atklātās teritorijas parasti nenes nekādus ienākumus. Tomēr notiek uz tirgu orientēta domu maiņa, jo pievilcīgas brīvās vietas arvien vairāk tiek uztvertas kā “mīksts” atrašanās vietas faktors un vērtību paaugstinošs brīdis pilsētas nekustamo īpašumu attīstībai (Hoffmann un Gruehn, 2010).

1900. – 1939. gadu periods atspoguļo profesionālo organizāciju sākotnējo attīstību, pārstāvot topošo ainavu arhitektu profesiju daudzās Eiropas valstīs un valstīs ārpus Eiropas. Daudzas no šīm iestādēm ieviesa struktūras un kontroli šīs profesijas izglītībai un praksei. Pēc tam izveidojās ciešas attiecības starp profesionālajām organizācijām un izglītības iestādēm, kuras tajā laikā galvenokārt bija saistītas ar universitātēm (IFLA Europe, 2022).

Sākontēji kā neatkarīga organizācija, 1948. gadā Kembridžā, Anglijā, tika dibināta Starptautiskā ainavu arhitektu federācija (IFLA) , kuras pirmais prezidents bija sers Džefrijs Dželiko . Tas pārstāvēja 15 valstis no Eiropas un Ziemeļamerikas. Vēlāk, 1978. gadā, IFLA galvenā mītne tika izveidota Versaļā, Francijā. Pašreizējā IFLA galvenā mītne atrodas Francijā. IFLA šobrīd pārstāv 76 biedru profesionālās asociācijas no Āfrikas, Amerikas, Eiropas, Tuvajiem Austrumiem un Āzijas un Klusā okeāna reģiona. (IFLA Europe, 2022).
1965. gadā IFLA pirmo reizi tika uzņemta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) “C kategorijā”, pēc daudzu gadu diskusijām ar UNESCO un pēc intensīvas sadarbības, īpaši ar Kultūras mantojuma nodaļu, IFLA 1987. gadā tika uzņemta “A kategorijā”. 2012. gada jūlijā tika panākta vienošanās par IFLA/UNESCO hartu ainavu arhitektūras izglītībai (IFLA Europe, 2022).
Pirmo visaptverošo ainavu arhitektūras vēsturi, kas atšķiras no dārzkopības vēstures, uzrakstīja Normans T. Ņūtons (Norman T. Newton) ar nosaukumu Dizains uz zemes: ainavu arhitektūras attīstība (Design on the Land: The Development of Landscape Architecture) (Newton, 1971).
Dažās valstīs ainavu arhitekta profesija joprojām ir ļoti cieši saistīta ar arhitektūras studijām. Paradoksālā kārtā, kā tas ir Francijā, Itālijā un Spānijā, arhitekti joprojām apstrīd ainavu arhitekta nosaukuma izmantošanu. Tomēr pirms 50 gadiem, 1968. gadā, ainavu arhitekta profesiju, kas Eiropā jau pastāvēja apmēram 50 gadus un simts gadus citur, oficiāli atzina Starptautiskā Darba organizācija (SDO) Ženēvā, nodaļā ar nosaukumu “Arhitekti un pilsētplānotāji”. Jaunākajā ISCO 08, Starptautiskā standarta profesiju klasifikācijai, ko publicējusi SDO (2012), izdevumā ainavu arhitekti ir klasificēti 2162. grupā blakus Ēku arhitektiem 2161. grupā, 1987. gada 29. augustā (IFLA Europe, 2022).

Tajā pašā 1987. gadā Eiropas Komisija nolēma, ka nozaru direktīvas atsevišķās profesijās vairs nav dzīvotspējīgas; to sasniegšanas process bija pārāk ilgs un ļoti neefektīvs. Tā rezultātā tika izdota Direktīva 89/48/EEK par vispārēju sistēmu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, kas piešķirti pēc vismaz trīs gadus ilgas profesionālās izglītības un apmācības pabeigšanas. Nacionālās profesionālās asociācijas, kas tolaik pārstāvēja 12 Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis, atzina tūlītēju nepieciešamību formālāk apvienoties, lai saskaņotu gan profesionālo apmācību, gan praksi ainavu arhitektūras jomā. Rezultātā 1989. gada 4. aprīlī tika izveidots Eiropas Ainavu arhitektūras fonds (EFLA). To veidoja 12 nacionālo asociāciju pārstāvji – Beļģija, Dānija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Spānija, Apvienotā Karaliste, kā arī Īrija un Grieķija, kuru pārstāvji sēdē nepiedalījās. Asociācija tika izveidota, lai īpaši risinātu Eiropas ainavu arhitektūras izglītības un profesionālās problēmas. (IFLA Europe, 2022).

Ap EFLA strauji apvienojās arī citas organizācijas, tostarp saistītas profesionālas organizācijas, kas pārstāv ainavu arhitektus no Eiropas valstīm, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī citas organizācijas, kas apvieno gan studentus, gan skolas. Eiropas Ainavu arhitektūras skolu padomi (ECLAS) sasauca Berlīnes Tehniskā universitāte 1989. gadā. Tajā pašā gadā tika izveidota Eiropas Ainavu arhitektūras studentu asociācija (ELASA), kuras galvenais mērķis bija “palielināt iespējas sadarbība un apmaiņa starp ainavu arhitektūras studentiem visā Eiropā, uzlabojot informācijas un ideju apriti” (IFLA Europe, 2022).

2000. gadu sākumā pasaules starptautiskajā organizācijā Starptautiskajā ainavu arhitektu federācijā (IFLA), tika veiktas vairākas nozīmīgas strukturālas izmaiņas, un EFLA kļuva par Starptautiskās ainavu arhitektu federācijas (IFLA Europe) Eiropas reģionu. Šobrīd Eiropas ainavu arhitektu federācija ietilpst Starptautiskajā ainavu arhitektu federācijā, kuru veido 5 reģionu ainavu arhitektu kopienas, saglabājot reģionālo pašnoteikšanos Eiropas kontinentā. IFLA Europe ir 34 biedri un tie pārstāv vairāk nekā 20 000 ainavu arhitektu visā Eiropā. Profesionālās asociācijas ar dalību IFLA Europe pastāv 34 valstis: Austrija, Beļģija, Bulgārija, Horvātija, Čehija, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Grieķija, Ungārija, Islande, Īrija, Izraēla, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija , Krievijas Federācija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Šveice, Turcija, Ukraina un Apvienotā Karaliste. (IFLA Europe, 2022).
Precizēts 2022.g.10.maijā

Informācijas avoti: