“Latvijas Architektūra” 2 numurs – valstiskās ainavas

Nu jau 10 gadu par tradīciju kļuvis, ka žurnāla “Latvijas Architektūra” 2 numurs veltīts ainavai – šogad burtnīcas tēma – valstiskās ainavas. Izdevuma viesredaktori ainavu arhitekti Helēna Gūtmane, Ilze Rukšāne un Marks Geldofs to izvērš, intervējot ainavu arhitektes Daigu Veinbergu, Inesi Grunduli un Gundegu Lināri. Par Latvijas ainavu dārgumu saraksta veidošanu informē Sabīne Zāģere. Jauno Rīgas teritorijas plānojumu apskata Māra Liepa-Zemeša. Īpaša vieta ierādīta diskusijai par “Rail Baltica” līnijas ietekmi uz Pārdaugavas attīstību. Jaunās urbānās dārzkopības kustības tendences Eiropā un izredzes Rīgā salīdzina Sandra Treija un Alisa Koroļova. “Air Baltic” biroja ēkas pārbūve ir jauns lidostas “Rīga” papildinājums. Par Imanta Ziedoņa vasarnīcas Murjāņos un pieminekļa Ragaciemā tapšanas vēsturi stāsta Jānis Borgs. Savu sakrālās ainavas vīziju Jēkabpilī rāda Eva Plaude. Phjončhanas celtņu arhitektūru pirms un pēc olimpiādes apcer Baiba Vērpe. RTU jauno arhitektu darbus analizē prof. Uģis Bratuškins. Ainavu arhitektu izglītību LLU vērtē Natālija Nitavska, par Eiropas arhitektu prasmju eksportu stāsta Visvaldis Sarma. Kritisks viedoklis par Stradiņu slimnīcas jauno korpusu ir arhitektei M.E.Meņģelei.

Viesredaktoru sleja:
Valstiskā ainava? Šīs vārdu savienojums mūsdienu cilvēkam, īpaši arhitektūras un plānošanas nozares profesionālim, ir drīzāk tēlainās izteiksmes līdzeklis, lai piešķirtu aprakstāmām notikumam dzejiskumu, nekā atsegtu tā būtību. Viszinošais internets izsniedz daudzās kopas ar ainavu: visiem zināmās — lauku, urbānā vai degradētā ainava; un pavisam īpatnējas — poliģenētiskā, ekistiskā, sozoloģiskā vai pirogēnā. Valstisko ainavu internets nepazīst.
Taču arī īss ieskats jēdzienu “ainava” un “valsts” semantikā un etimoloģijā pavērš citu ainavu, tādu, kurā cilvēku kopiena, tās darbības augļi, zeme, kur tā mīt un šīs zemes daba jēdzieniski cieši savijušies. Latvijas tezaurā valsts ir gan “politiska organizācija… pastāvošās iekārtas saglabāšanai” gan ”zeme, teritorija, kurā pastāv šāda organizācija”. Pēc tezaura domām, ar valsti kādreiz apzīmēja arī pagastu, pagastmāju un gandrīz neticami — siena vai labības panti šķūnī. Valsts, izradās, ne vien cilvēku sabiedrības “politiskā organizācija”, bet arī “augstākā sistemātikas vienība bioloģijā un augstākā rajonēšanas vienība floristikā.”
Ja piekrītam Letonikas skaidrojumam, kur “ainava ir dabas un cilvēku veidots …reljefa formu, kā arī zemes lietojuma veidu, apbūves un citu apvidus elementu ģeogrāfiskais sakopojums un izkārtojums uz zemes” , un atbalstam Eiropas ainavu konvencijas uzsvaru uz “ainavas” kā teritorijas “tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki”, tad tā iekļauj arī valsti, jo zemes lietojums nav nošķirams no pārvaldīšanas, bet “pastāvošās iekārtas saglabāšana” — no cilvēku uztveres.
Pavisam tuvu mūsdienu jēdzienam “valsts” pienāk senā (9. – 12. gs.) ģermāņu vārda lantscaf vai lantschaft lietojums, kas ir zemes un tās iedzīvotāju sociālo normu kopums un zeme kā daļa no lielākas politiskās vienības. Burtnīcas viesredaktori, jau desmit pavasarus pievēršoties dažādam jēdziena ainava nozīmēm, šoreiz kopā ar tās autoriem mēģina izprast un satuvināt valstisko ainavu un ainavisku valsti.

Vāka seja – ainavu arhitekte Daiga Veinberga pie Rūmenes muižas.
foto:Valts Kleins